“Jaunie rīdzinieki”: Dmitrijs, kurš nodarbojas ar uzņēmējdarbību un mācās latviešu valodu

21. Februāris

Pagājušajā gadā pagaidu uzturēšanās atļauju Latvijā saņēma 6581 cilvēks. Katru gadu Latvijā ierodas cilvēki no dažādām valstīm un kontinentiem – kāds ir atbraucis mācīties, citi – strādāt, bet citi šeit meklē mieru un svaigu gaisu. Bijušais maskavietis Dmitrijs Jakovcevs, ar kuru Rīga.lv žurnālisti iepazinās Rīgas domes finansētajos  latviešu valodas kursos, uz Latviju regulāri braucis 16 gadus – darba dēļ. Pagājušā gada septembrī viņš ir nolēmis, ka paliks šeit uz dzīvi. Rīga.lv painteresējās – kā ir būt “jaunajam rīdziniekam”?


Ar Latviju iepazinos 2000. gadā – atbraucu uz šejieni saistībā ar investīciju biznesu. Palikt šeit pavisam es nolēmu pagājušā gada augustā. Kā īsts students mācos latviešu valodu un pagaidām nekur braukt neplānoju. Pa šo laiku esmu uzsācis krievu – latviešu atklātnīšu servisu Postix – viedtālrunī lejupielādējiet aplikāciju, izveidojiet savu atklātnīti, apmaksājiet to – mēs to saņemam, nodrukājam un nosūtām pa pastu uz jebkuru pasaules vietu. Ļoti drīz mēs sāksim tās izsūtīt no Rīgas, pagaidām tikai no Maskavas.

Jūra, baltas smiltis un priedes, mellenes kāpās – tas ir kaut kas fantastisks. Parasti pie jūras aug palmas, tieši pie tāda skata ir pieraduši tie, kas nevar doties pie jūras, kad vien vēlas, tie, kuriem brauciens uz lielu ūdenstilpi ir vesels ceļojums. Bet šeit, ja kaut kas noiet greizi, iekāp mašīnā vai uzkāp uz motocikla – pēc pusstundas tu jau esi pie jūras. Vēl stunda – un esi kā no jauna piedzimis!

Foto: Riga.lv

Jūs viens ar otru nesasveicināties. Mani tas pārsteidz – dzīvo vienā kāpņu telpā un paej garām, it kā esat svešinieki. Pie mums ir pieņemts sasveicināties, iekāpjot liftā, ja vien protams, jūs nekarojat ar kaimiņiem, kas arī var gadīties.  Latvijā cilvēki ciena personīgo telpu, neuzbāžas viens otram. Pēc Maskavas reālijām tas ir nedaudz nepierasti – mums cilvēki ir daudz atvērtāki.

Šeit ir labi, jo valsts nelien tavās darīšanās. Iestādēs visi ir draudzīgi un vienmēr palīdz, nav nekādas valodas barjeras. Televīzijas kanāli ir katrs uz sava viļņa, nav nekādu informācijas vētru. Internets vienkārši lido. Tā rezultātā manis paša darba ražīgums ir neticami pieaudzis.

Foto: Riga.lv

Maizes zupu es nogaršoju pirms 10 gadiem, nesapratu to. Bet pelēkie zirņi… Domāju, ka tie ir kaut kādi īpaši zirņi. Meklēju, skatos, kaut kas brūns… Jautāju pārdevējam – tie ir zirņi? – Jā!... – Bet kāpēc tādā krāsā? – Un kādā tad vēl??!

Es protu un man patīk gatavot, tāpēc nespēju šķirties no Centrāltirgus. Es varu tur būt stundām ilgi. Kad es sāku kaut ko gatavot, ierodas viesi un atgriežas vēl vairākas dienas pēc kārtas. Bet, kad es gatavoju savas līdakas kotletes, sarosās draugi no dažādām valstīm, tiklīdz par tām izdzird.

Foto: no personīgā arhīva

Agrāk es strādāju Maskavā un Hongkongā. Hongkonga ir neticamas enerģētikas, tempu, karstuma un smaržu pilsēta. Atrodoties tur, es sapņoju par to dienu, kad ieradīšos Rīgā. Es atbraucu un visu dienu vienkārši staigāju pa pilsētu, iegāju kafejnīcā, iedzert kafiju ar melno balzamu. Atpūtos, pakavēju sev laiku.

Rīgā ir ļoti mierīgi. Un to nedrīkst sauc par trūkumu vai vietējo iedzīvotāju slinkumu. Nē! Lai viss notiek ātri Maskavā un Hongkongā, bet šeit – tā.

Foto: Riga.lv

Es nodarbojos ar izpletņlēkšanu, un reiz man gadījās neveiksme. Kad tu jau ilgi ar to nodarbojies, agrāk vai vēlāk izpletnis neatvērsies – tā ir gandrīz aksioma. Kad piezemējos, es teicu instruktoram, ka ir sajūta, ka kaut kas nav izdarīts, kā vajag. Uz to viņš atbildēja, ka, ja es viņam to tagad saku, tad viss ir izdarīts pareizi. Domāju, ka, ja es tagad dzīvoju Rīgā, arī tas ir pareizi.

Latvijā ceļi ir sliktāki, nekā Lietuvā un Igaunijā – esmu baikeris, daudz braucu, varu salīdzināt. 2006. gadā braucu Krievijas atklātajā čempionātā šosejas apļveida sacīkstēs. Iepazinos ar latviešu braucējiem, lieliski puiši, viņi arī ieņēma pjedestāla vietas. Un tajā laikā jau es sāku interesēties par aviāciju.

Foto: no personīgā arhīva

Plānoju iegūt Latvijas licenci mazās aviācijas lidmašīnu pilotēšanā. Man ir Krievijas pilota apliecība, bet Latvijā ar tām lidot nevar. Tiesa, pagaidām es vēl neesmu izlēmis, kā tas pareizi jādara un kad. Bet esmu jau noteicis plānu aizlidot līdz Vidusjūrai.

Man Maskavā ir pelēkais papagailis Varlams. Es tam iemācīju dziedāt krievu romanci “Ja vstretil Vas”. Bet ežu man nav, izrādījās, ka man no tiem ir alerģija. Bet, godīgi sakot, nedomāju, ka tas ir dīvaini, ka man mājās nav ežu. Un Jums, piemēram, ir?

Foto: Riga.lv