No 15. janvāra līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļas (Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā) Lielajā salonā būs apskatāma Latvijas grafiķa, sietspiedes meistara Josifa Elgurta (1924–2007) simtgadei veltīta darbu izstāde “Ziema. Sarkandaugava”. Mākslinieku īpaši saistīja Rīgas priekšpilsētu ainavas ar vecajiem koka namiem un tajos dzīvojošie ļaudis, šo vidi viņš savos darbos atspoguļo poētiski smeldzīgā toņkārtā.
Josifs Elgurts dzimis 1924. gadā 12. februārī Kišiņevā, Besarābijā, toreizējā Rumānijas karalistē, ebreju graviera Šmula-Ārona Elgurta ģimenē. Tēvam piederēja juvelierizstrādājumu un gravēšanas darbnīca Kišiņevas centrā, kurā izgatavoja medaļas, zīmogus un tērauda matricas. Zēns mācījās ģimnāzijā (1934–1938), tad Kišiņevas mākslas skolā (1939–1941) pie Šnēra Kogana (rumāņu Şneer Cogan, 1875–1940), ievērojama ebreju izcelsmes rumāņu mākslinieka un pedagoga, Kišiņevas mākslas skolas dibinātāja un profesora.
Otrā pasaules kara sākumā nacisti Elgurta ģimeni deportēja uz geto, un tikai saslimšana ar tīfu un nonākšana izolācijā paglāba Josifu Elgurtu no bojāejas Holokaustā. 1944. gada pavasarī Sarkanajai armijai ieņemot arī Piedņestras teritoriju, geto ieslodzītie tika izlaisti brīvībā, bet Elgurtam nācās stāties karavīru rindās. Pēc kara beigām studijas Kišiņevas Mākslas akadēmijā viņam tika liegtas, jo Padomju Savienībā pret Holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem valdīja paranoisku aizdomu pilna attieksme. 1952. gadā Josifs Elgurts devās uz Rīgu, kur kā iebraucējs varēja atrasties citā statusā, un iestājās Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, kuru pabeidza 1958. gadā.
Josifs Elgurts mācījās gan pie gleznotāja Arvīda Egles, viena no spilgtākajiem mazpilsētas ainavu un sadzīves žanra pārstāvjiem 20. gadsimta 30. gadu Latvijas mākslā, gan pie grafiķa Pētera Upīša, ekslibru un kokdzelumu autora. Studiju laikā gūtais būtiski ietekmēja mākslinieka turpmāko daiļradi. Viņš eksperimentēja ar dažādām tehnikām – litogrāfiju, linogriezumu, ofortu, monotipiju, bet 60. gadu sākumā pievērsās sietspiedei, attīstot šo reproducēšanas tehniku līdz augstākās virtuozitātes pakāpei un atklājot tās mākslinieciskās iespējas Latvijas mākslinieku jaunākajai paaudzei.
1964. gadā Josifs Elgurts tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. Sākot ar 1959. gadu viņa darbus regulāri eksponēja izstādēs gan Padomju Savienībā, gan ārzemēs. Nozīmīga mākslinieka personālizstāde notika 1984. gadā Mākslinieku namā Rīgā. Līdz pat mūža galam Josifs Elgurts turpināja izkopt sietspiedes faktūras nianses un tonalitātes daudzveidību, papildinot ar savas autortehnikas iezīmēm.
Daudzi Josifa Elgurta darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, arī privātkolekcijās Izraēlā, Vācijā, Francijā, Krievijā u.c. Daļu sava mantojuma vēl dzīves laikā mākslinieks novēlēja Baltijas Starptautiskās akadēmijas BIArt galerijai un BSA mākslas korporatīvajai kolekcijai. Kā Latvijā, tā citās valstīs regulāri notiek mākslinieka piemiņai veltītas izstādes.
Mākslas zinātnieks un kolekcionārs Jurijs Slaviks 2024. gadā ar Latvijas Ebreju kopienas Restitūcijas fonda atbalstu iniciēja piemiņas izstāžu projektu “Elgurtam – 100”, sarīkojot mākslinieka grafikas darbu izstādes vairākos Latvijas muzejos un mākslas galerijās Rīgā un Bauskā.
Dauderi atvērti apmeklētājiem no trešdienas līdz svētdienai no 10.00 līdz 17.00. Apmeklētāju grupas lūgums pieteikt rakstot uz dauderi@lnvm.gov.lv vai zvanot 67392229. Biļešu cenas muzeja apmeklējumam: pieaugušajiem 5 eiro, studentiem, pensionāriem un III grupas invalīdiem 3 eiro, skolēniem 2 eiro, ģimenēm (1+2) 6 eiro, ģimenēm (2+2) 11 eiro.
LATVIJAS NACIONĀLAIS VĒSTURES MUZEJS (LNVM)
ir trešais vecākais muzejs Latvijā un vienīgais Latvijas vēstures muzejs pasaulē. Muzeja misija ir Latvijas valsts un tautas interesēs vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt Latvijas un pasaules garīgās un materiālās kultūras liecības no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, kam ir arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme.
Muzeja kolekciju pirmsākumi datējami ar 1869. gadā nodibināto Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisiju un tās sākto etnogrāfisko vērtību vākšanu, kas rezultējās Latviešu muzejā. Kopš 1920. gada muzejs atradies Rīgas pilī, izņemot laikposmu no 2013. līdz 2024. gadam, kad tika renovētas pils telpas. Muzejs atgriezies Rīgas pilī, bet tā krājums, administrācija un speciālisti izvietoti Muzeju krātuvē Pulka ielā 8.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir nozīmīgs pētnieciskais centrs un aktīvs Latvijas vēstures un kultūras popularizētājs. Muzeju raksturo liela krājuma, pētniecības tēmu, izstāžu un izglītības programmu daudzveidība – tas veic pētniecisko darbu, organizē konferences un seminārus, veido ceļojošās izstādes, sadarbojas ar Latvijas skolām, iestādēm, izdod rakstu krājumus un citas publikācijas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas ir Dauderi un Tautas frontes muzejs.
Dauderu nama, kā arī tā dārza un parka bagātā vēsture atspoguļo visas Rīgas un Latvijas vēstures gaitu. Ēka celta 1897. gadā kā alusdarītavas “Waldschlößchen” (mūsdienās “Aldaris”) īpašnieka Ādolfa fon Bingnera ģimenes villa, bet no 1937. līdz 1940. gadam savrupnams ar tam pieguļošo dārzu un parku tika labiekārtots kā vērienīga Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence. Padomju okupācijas laikā ēka tika pielāgota aģitpunkta un bērnudārza vajadzībām, bet kopš Trešās atmodas ēkā pastāv muzejs. 2010. gadā Dauderi kļuva par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļu, kurā pēdējos gados aktīvi veikta ekspozīcijas atjaunošana un modernizācija. Savukārt Dauderu parks jebkurā gadalaikā iepriecinās apmeklētājus ar pārdomātiem, saskanīgiem apstādījumiem un interesantu reljefu, raksturojot sava laika elites priekšstatus par ērtu dzīvi pilsētā.